Raksta bestselleru par Rīgas domi

Kad šogad martā ilggadējā Rīgas Enerģētikas aģentūras (REA) direktore Maija Rubīna paziņoja, ka atstāj šo amatu, zinātāji teica – viņa bez darba tik un tā nevarēs dzīvot.

«Ja man būtu jāapskata tikai savas četras sienas, [man atvēlētais] laiks būtu ļoti īss. Radošs darbs paildzina mūžu. Ja tā visa nebūtu, arī nekādi 82 gadi nebūtu,» saka viņa pati. Uz atzinību, ka izskatās jaunāka, bez liekas koķetērijas atbild: «Tā arī jūtos.»

REA direktores amatā M. Rubīna nostrādāja astoņus gadus, un aģentūra tika izveidota pēc viņas iniciatīvas. Tagad viņa turpina vadīt Rīgas pilsētas energoapgādes ekspertu konsultatīvo padomi (kas gan nav vienīgais pienākums) un ir nolēmusi turpināt rakstīt grāmatas. Viena no tām esot parāds studentiem – mācību grāmata par siltumapgādi, bet otra būšot par darbu Rīgas domē, kur M. Rubīna kā deputāte ienāca 1997. gadā. Nosaukums jau zināms – Mana Rīga jeb Varas gaiteņu iekšpusē.

Būs interesanti.

Autore nosmej, ka iecerētās triloģijas pirmā grāmata Mana enerģija jeb Stāsts par to, kā Latvijas enerģētikai ceļā uz patstāvību gāja… ir kļuvusi par bestselleru. Bet Rīgas domes epopejai sekošot turpinājums – trešā daļa – par laiku pēc 2007. gada maija, kad tika nodibināta REA. «Rakstot grāmatu Mana enerģija, man bija mērķis pastāstīt par enerģētiku. Bet enerģētika nevienu neinteresē. Tāpēc rakstīju kā biogrāfisku darbu. Iespaidojos no Gidona Krēmera, kā viņš bija uzrakstījis vienu darbu par mūziku. Es to izlasīju ar ārkārtīgi lielu prieku, lai gan no mūzikas neko daudz nesaprotu. Enerģētika un darbs ir mans dzīves saturs, īpaši pēdējos desmit gadus, kad esmu pilnīgi viena mājās. Mans cienītais ir uz mākoņa maliņas, jaunie ir prom, un tādā situācijā cilvēks var darboties, tikai strādājot. Man veicas rakstīšana. Mana enerģija ir bestsellers, bet ar ļoti nopietnu pieskaņu, jo aprakstu situāciju enerģētikā Latvijā līdz 1997. gadam. Un tur bija amerikāņu kalniņi. Es biju visu notikumu viducī un uzskatīju par pienākumu rakstīt,» atklāj M. Rubīna. Ieraugot šo grāmatu veikalā, viņu uzrunājusi kaimiņiene dzejniece Lija Brīdaka, sak, grāmata par enerģētiku laikam nebūs interesanta. M. Rubīna atteikusi – izlasiet gan. Vēlāk saņēmusi komplimentu no dzejnieces.

Tiem, kuri uzskata, ka enerģētika ir kaut kas svešs, neinteresants un nesaprotams, viņa atbild – tagad, kad satiekas divu valstu vadītāji, viņi runā par enerģētiku. Bez enerģētikas nav iespējama ekonomikas un valsts pastāvēšana. Savukārt REA bija jāizveido tāpēc, ka Rīgas domes deputātu sastāvs mainās ik pēc četriem gadiem un viņi nav profesionāļi enerģētikā. Kamēr M. Rubīna deputātēja, viņa neko citu nedarīja, kā sakārtoja enerģētiku Rīgā, tika pieņemti visi reglamentējošie dokumenti, izstrādāts pilsētas energoattīstības rīcības plāns un siltumapgādes koncepcija. Rīga ir parakstījusi Pilsētu mēru paktu (kas paredz palielināt energoefektivitāti), ko M. Rubīna uzskata par vienu no saviem nopelniem. «Esam izveidojuši ļoti racionālu vadības sistēmu enerģētikai, un tā ir REA. Priecājos, ka man izdevās.» Pateicoties viņai, tika ieviesta siltumenerģijas uzskaite, lai iedzīvotājiem nevajadzētu maksāt par neizprotamu apkurei patērētā siltuma daudzumu.

M. Rubīna ir inženierzinātņu doktore ar ilgu darba pieredzi siltumenerģētikas jomā, vairāk nekā 160 publikāciju, monogrāfiju, rakstu un zinātnisku darbu autore, kā arī uzrakstījusi grāmatu par siltumapgādi pašvaldībās. «Enerģētika nav sievietes specialitāte, tā ir vīriešu joma, kur viņi jūtas ļoti pārliecināti. Ja sieviete gribēja būt tur vadošā vai noteicošā lomā, bija desmit reižu jāpierāda, ka es to varu, bet Latvijas un padomju zinātnieki Krievijā mani atzina,» viņa piebilst.

Par vecumu M. Rubīna runā bez aplinkiem. «Man ir viena problēma. Un problēma ir 82 gadi. Cik ilgi vēl? Es jau varu domāt un plānot visu ko, bet, kā tas sanāks dzīvē, grūti pateikt.» Kad dibināja REA, M. Rubīnai bija 74 gadi. Viņa atceroties uzjautrinās, ka, ieraugot dzimšanas gadskaitli, dažs labs Rīgas domē juties šokēts. Arī, kad dibināja Latvijas enerģētikas attīstības valsts uzņēmumu LEA, viņa pieteikusies uz vadītāja vietu. «Nevinnēju konkursu, jo biju par vecu. Man bija 60 un bišķīt pāri gadu,» smejas M. Rubīna. Savā grāmatā viņa raksta, ka Valdis Birkavs nogriezis ceļu uz šo amatu ar vārdiem «viņa taču ir veca»

 

Avots